Svētrunas tēma, kuru esmu dzirdējis pirms diviem gadiem, taču vairs neatceros, kurš bija tās runātājs. Tomēr vēsts ar katru dienu kļūst aizvien aktuālāka, lai to turētu zem pūra.
“Šeit vajadzīga svēto izturība, kas tur Dieva baušļus un Jēzus liecību” Atkl. 14:12.
1. Mēs ticam, ka E. Vaita iztur Bībeles pārbaudījumu kā praviete, jo mums ir zināms datums – 1848. gads, kopš kura vēsts par sabatu kļūst aizvien stiprāka.
1848. g. 19. novembra E. Vaitas vīzijas apraksts:
“Iesākumā tā bija maza, taču gaisma kļuva aizvien lielāka, vēsts par sabatu sāka spīdēt aizvien spožāk, ievērojamāk un varenāk. Saulei lecot tās stari ir auksti, taču tie kļūst siltāki un pieņemas spēkā, jo tā ceļas aizvien augstāk. Līdzīgi arī šī gaisma kļuva aizvien spožāka un pieņēmās spēkā, kamēr kļuva tik spēcīga, ka iesāka apgaismot dvēseles. Atšķirībā no saules šī gaisma nekad nenorietēs. Sabats sasniegs savu zenītu, kad svētie iegūs nemirstību; tās gaisma kļūs aizvien spēcīgāka, līdz mēs visi ietērpsimies neiznīcībā” (Dž. Beits Dzīvā Dieva zīmogs [25]).
Daudz ir to, kas joprojām apstrīd Elenas Vaitas autoritāti un noliedz sabata aktualitāti. Starp tiem ir daudzi ar skaļām balsīm un ļaudis viņos klausās. Tomēr laiks ir parādījis, ka vēsts par Dieva dienu – nedēļas septīto dienu sabatu (sestdienu) pasaulē skan aizvien plašāk un aug to skaits, kuri šo dienu ievēro saskaņā ar Bībeli.
“Lai varētu turēt svētu sabatu, cilvēkiem pašiem jābūt svētiem. Ticībā tiem jākļūst par Kristus taisnības dalībniekiem” (E. Vaita Laikmetu ilgas [283]).
2. Kad lasu E. Vaitas darbus, tad vēlos būt starp graudiem un nevis starp pelavām. Vai tu vēlies to pašu?
Mēs atrodamies draudzē, kuru vada pats Dievs, taču šķiet, ka tā tūlīt, tūlīt kritīs, tomēr tā nekritīs, jo to vada pats tas Kungs cauri bangainiem ūdeņiem.
Daudz ir to, kas apgalvo, ka draudzei ir iestājusies “krīze”, ka tā drīz sašķelsies un sabruks. Tie līdzīgi kā sātans Cakarijas grāmatas 3. nodaļā stāv tai līdzās, lai to apsūdzētu, ka tai ir daudz trūkumu, un tā ir patiesība. Šie kļūdu meklētāji pasaulei atklāj draudzes vājās vietas un vājina to rokas, kuri vēlas šīs plaisas aizdarīt. Tie kļūst nemierīgi, kad draudze top vienota mācībā, misijā un Garā, tie apsūdz draudzi, ka tā cenšas “monopolizēt patiesību” un drīz uzsāks “inkvizīcijas” sārtu kurināšanu pret savādāk domājošajiem. Taču šāda runāšana nav nekas jauns. Jau Debesīs Lucifers rīkojās tāpat:
- “Sākumā sātans savu darbu vēl slēpa zem šķietamas uzticības Dievam. Viņš apgalvoja, ka tiecas pēc Dieva goda paaugstināšanas, Viņa valdības stabilitātes un visu Debesu iedzīvotāju labklājības (..).
- Savu apgalvojumu, ka Dieva pārvaldības veidā un likumos vajadzīgas izmaiņas, viņš aizbildināja ar nepieciešamību saglabāt saskaņu un vienprātību Debesīs. (..)
- Viņš centās sagrozīt Dieva vārdus un eņģeļu priekšā nepareizi parādīt Viņa valdības plānus, apgalvodams, ka, pakļaujot Debesu iedzīvotājus likumiem un noteikumiem, Dievs nav rīkojies taisni, ka, prasot no saviem radījumiem padevību un paklausību, Viņš pats centies paaugstināties (..).
- Sātans bija radījis iespaidu, it kā viņš meklētu Universa labklājību. Tāpēc visiem vajadzēja iepazīties ar varmākas īsto raksturu un nolūkiem. Viņam tika dots laiks, lai sevi izteiktu (..).
- Atbildību par sacelšanos sātans ar saviem piekritējiem vienprātīgi uzvēla Kristum, apliecinot, ka, ja tie nebūtu norāti, tad nekad nebūtu sacēlušies. Tā stūrgalvīgi un izaicinoši savā neuzticībā, velti cenšoties gāzt Dieva valdību, tomēr zaimojoši izlikdamies par nomācošās varas nevainīgiem upuriem, sacelšanās vadonis ar saviem līdzjutējiem beidzot tika izraidīti no Debesīm.
- Tas pats gars, kas izraisīja sacelšanos Debesīs, vēl joprojām iedvesmo neapmierinātību virs zemes (..).
- Savu kļūdu labošanas vietā viņi uzkurina naidu pret norājēju, it kā tas būtu visu grūtību vienīgais cēlonis. (..)
- Sātans cilvēkus vadīja uz nepaklausību tādā pašā veidā, kā viņš rīkojās Debesīs, – nepareizi attēlojot Dieva raksturu un liekot viņu uzskatīt par bargu un tirānisku valdnieku. Un, kad tas savu bija panācis, tad viņš apgalvoja, ka cilvēka krišanā vainojami Dieva netaisnie ierobežojumi, kas arī viņam pašam likuši sacelties pret Radītāju.
- Bet Mūžīgais pats dod liecību par savu raksturu: “Kungs, Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā, kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus, bet arī neatstāj nevienu nesodītu.” (2. Moz. 34:6,7)
- “Izraidot sātanu no Debesīm, Dievs deklarēja savu taisnību un saglabāja troņa godu. Bet, kad cilvēks apgrēkojās, pakļaujoties šī ārkārtējā gara viltībām, tad Dievs pierādīja savu mīlestību, kritušās cilvēces vietā nododot nāvē Vienpiedzimušo Dēlu. Salīdzināšanas darbā atklājas Dieva raksturs. Kristus ir varens pierādījums visam Universam, ka Lucifera izvēlētajā grēka ceļā nekādā ziņā nav vainojama Dieva pārvaldības sistēma”. (E. Vaita “Lielā cīņa”, 498-501. lpp. oriģ.)
- Te nav vardarbības, kad pelavas no draudzes aizpūš projām vējš, bet graudus Dievs sakrāj savā klētī. Nezāles pašas sevi sasien kūlīšos, apsūdzot draudzi, un atšķirot sevi no tās. Es nevēlos būt starp pelavām un vēlos palikt kopā ar draudzi, kuru vada pats Kungs Kristus.
- “Sātans darīs brīnumus, lai pieviltu, un savu varu pasludinās par visaugstāko. Šķitīs, ka draudze ir tuvu krišanai, bet tā nekritīs. Tā paliks, tikai grēcinieki no Ciānas tiks atsijāti – no dārgajiem kviešiem tiks atšķirtas pelavas. Tas ir briesmīgi smags pārbaudījums, tomēr tam jānotiek. Par uzticīgajiem un patiesiem, bez grēka traipa un vainas, bez viltus mutē tiks atzīti vienīgi tie, kas uzvarējuši ar Jēra asinīm un savas liecības vārdu. Mums jātiek izģērbtiem no savas paštaisnības un ietērptiem Kristus taisnībā” (E. Vaita Izmeklētās vēstis 2 [380]).
3. Mēs piederam draudzei, kura tika pravietota, un kurai bija jāparādās ap 1844. gadu. Neviena no citām draudzēm neatbilst Atklāsmes 14:6-12 prasībām.
Šai draudzei ir jāsludina Bābeles krišana un atgriešanās pie Dieva baušļiem, visiem 10, uzsverot sabata nozīmi. Dieva gala laika draudzei ir jāatbilst vairākiem kritērijiem: tai ir jātur Dieva baušļi, jāapliecina ticība Kristum, jāpasludina vēsts par tiesu, tai ir jābūt skaidrībā par Kristus kalpošanu Debesīs, tai ir jābūt praviešu gara liecībai. Tā ir nepilnīga, tomēr tai ir vēsts visām tautām un tas Kungs ir tās spēks.
Visi elles spēki ir nemierā, kad šī pravietotā draudze mostas šiem pienākumiem. Nemierā ir arī tie, kas šos pienākumus nicina. Tie izceļ citus mērķus, citas prioritātes, citus virzienus, un apgalvo, ka arī tos ir devis Kristus. Taču Dieva draudze virzās pretī paša Kristus nospraustajiem mērķiem šajā laikā. Tie, kas atsakās iet kopā ar to, paliek tumsā.
4. Pēc 1844. g. vilšanās draudzei 18 gadus draudzei neizdevās atjaunot savas sekmes, tomēr laiks rādīja, ka sekmes būs. Ir pagājis daudz gadu un draudze ir izaugusi. Tā ir pārstāvēta gandrīz visās pasaules valstīs. Vēl aizvien daži norāda uz 1844. g. vilšanos kā pazīmi, ka Dievs draudzi nav vadījis. Citi kaunas no šī gadu skaitļa. Taču vilšanās tika dota adventistiem tādēļ, lai neesam pašpaļāvīgi, bet esam pazemīgi. Lai neskrienam Kristum pa priekšu, bet gan Viņam sekojam.
“Cilvēku spēks un cilvēku vara Dieva draudzi nav uzcēlusi, ne arī spēj to iznīcināt” (E. Vaita Pravieši un ķēniņi [595]).
5. Nav jābaidās no nezālēm. Kristus bija paredzējis, ka tādas būs, un par tām ir apsolījis parūpēties. Ja starp graudiem aug nezāles, tad tur ir jābūt graudiem, tā ir Dieva draudzes pazīme. Priecāsimies par graudiem, jo to ir vairāk. Graudus Dievs sakrās Savās klētīs. Nezāles izraisa bēdas. Dažiem ir vēlēšanās no tām pēc iespējas ātrāk tikt vaļā. Tomēr Dievs ir apsolījis par tām parūpēties pats. Mūsu mērķim ir jābūt kļūšana par “graudu”.
6. Nezāļu dēļ draudzei ir bijušas vairākas krīzes, taču Dieva žēlastībā pēc katras no tām draudze ir tapusi spēcīgāka. Jāatzīst, ka šo krīžu izraisītājus visus vieno vairākas pazīmes: tie saceļas pret likumīgo draudzes vadību, tie uzsāk draudzes kritiku, noliedz Elenas Vaitas autoritāti un atmet adventistu pamatmācību par Debesu svētnīcu.
- Pirmā šāda krīze bija saistībā ar Keisu un Raselu, kuri sāka izdot laikrakstu “Messenger of Truth”, lai pretdarbotos Elēnas un Džeimsa Vaitu vadītajai adventistu kustībai. Šī grupa noliedza E. Vaitas un Dž. Vaita vadību, apgalvojot, ka tie vēlas “monopolizēt sev patiesību un Dieva varu”. “Messenger” kustība noliedza svētnīcu Debesīs. Priecājās, kad Dž. Vaits saslima, jo uzskatīja to par Dieva sodu. Kad to uzzināja pats Dž. Vaits, viņš atbildēja līdzīgi kā Viklifs: “Es nemiršu, bet dzīvošu, un turpināšu liecināt”. Elena Vaita lūdza netērēt enerģiju, lai atspēkotu “Messenger” partiju. Šīs grupas aktivitāšu dēļ adventistus pameta vadošie teologi: Stefensons un Hols. “Messenger” sev piesaistīja aptuveni pusi no visiem adventistu mācītājiem. Likās, ka draudze kritīs. Taču tā nekrita. Tā sāka augt skaitā un izauga no 1000 līdz 2000.
- Divus gadus pēc SDA dibināšanas 1865. g. no adventistiem atšķēlās vesela draudžu savienība (viena no septiņām), jo noliedza E. Vaitas un Dž. Vaita vadību, noliedza Debesu svētnīcu. Starp promgājējiem bija spēcīgi mācītāji kā Snūks un Brinkerhofs. Tas bija smags zaudējums, bet pēc šīs krīzes draudze auga.
- Kenraits atstāja adventistu draudzi. Viņš izdeva grāmatu, kurā publicēja Elenas Vaitas un Debesu svētnīcas kritiku. Kenraits paredzēja drīzu adventistu draudzes krišanu un jucekli, atkrišanu un izklīšanu, šo grāmatu vēl aizvien citē adventistu draudzes kritiķi, kuri vēl aizvien cer un gaida, kad Kenraita “pareģojums” piepildīsies, taču pēc viņa aiziešanas draudze iesāka misijas darbību un 1888. g. tā sasauca konferenci par taisnošanu ticībā. Draudze augusi: no 25 000 līdz 175 000.
- Kelogs un Balendžers. Noliedza Debesu svētnīcu un Vaitu. Kelogs vēlējās uzlabot adventistu vēsti ar panteisma mācību. Abi paredzēja adventistu draudzes krišanu, nevēlējās palikt tajā un pameta to. Pēc viņu aiziešanas draudze augusi: līdz 800 000.
- Ludvigs Konrādi. Kad viņu vairs nepārvēlēja par Eiropas draudžu prezidentu, dusmās atstāja draudzi, noliedzot Vaitu un Debesu svētnīcu. Pēc tam no adventistiem atšķēlās Brainsmids, “Dāvida zars” un citi. Pēc viņiem draudze augusi līdz 2 800 000.
- Desmonds Fords noliedza Vaitas autoritāti un pauda šaubas par Debesu svētnīcas mācību, kāda tā ir adventistiem. Tagad nu viņš ir ķēries klāt pat pie radīšanas apšaubīšanas sešās burtiskās dienās. Taču draudze aug nevis pateicoties Forda šaubām, bet gan Elenas Vaitas atstātajam mantojumam, sekojot Kristum.
- Mūsdienu liberālisms ir ieinteresēts nevis Kristus misijā pasaulē, bet gan draudzē, lai to mainītu no iekšienes. Tie reti runā par Kristus nākšanas zīmēm. Sabatu tie iesaka svinēt un nevis svētīt. Dažreiz izmanto Vaitas citātus, lai apstiprinātu savas idejas, nevis, lai savas idejas saskaņotu ar Praviešu Gara liecību. Spēj runāt pat par izmeklēšanas tiesu Debesīs, bet noliedz, ka tā ir sākusies 1844. g., jo šo gadu tie nesaista ar pravietojumu piepildījumu, tiem ir kauns par šo datumu. Šiem ļaudīm trīs eņģeļu vēsts nav patiesība, bet tikai veids, kā atgādināt par patiesību. Bībele tiem ir svarīga, bet tie norāda, ka tā ir rakstīta 1. gadsimtā, bet tagad ir 21. gadsimts. Tomēr Dievs vada adventistu draudzi, tā aug, bet ne tur, kur sēj liberāļi.
- Visiem šiem novirzieniem ir kas kopīgs: Elenas Vaitas autoritātes noliegšana, sacelšanās pret likumīgo Draudzes vadību un Kristus darba noraidīšana Debesu svētnīcā, visi runā par “krīzi” draudzē un no tās nošķeļas.
Elena Vaita lūdza mūs netērēt enerģiju, lai atspēkotu visus šos, kuri sevi ir nošķīruši no draudzes, to atstājuši un kritizē to, meklējot tās kļūdas. Mums nav laika viņus atspēkot un ar tiem strīdēties. Tie dara sava pavēlnieka darbus, bet mums ir jāveic Sava Kunga uzdevumus.
Attēlā pa kreisi nezāles Lolium temulentum, kuras līdzībā par labības tīrumu (Mat. 13:26-30) piemin Kristus, bet labības vārpa pa labi. Gandrīz vai neiespējami atšķirt, taču atšķirība ir būtiska. Pa kreisi ir reibuma airene, bet pa labi kvieši. Dievs šos augus labi atšķir.
7. Draudzi ir dibinājis Kristus un nevis cilvēki. Viegli palaist garām Dieva darbību. Kamēr uzmanību saista problēma, pasaule ārpusē, graudi aug, un kopā ar tiem aug arī draudze. Dievs ir uzticējis Savas draudzes pārvaldi cilvēkiem, kuri ir draudzes pilnvaroti veikt šīs atbildības. Viņi uzticami veic savus pienākumus un gūst panākumus. Tādēļ elles spēki ir nemierā un tās kalpi saceļ brēku. Tiem būs daudz klausītāju un atbalstītāju. Taču Dieva darbs virzās uz priekšu bez šiem kļūdu meklētājiem.
“Drīz vairāk nekā tūkstotis atgriezīsies vienā dienā, un lielākā daļa no tiem pirmo atziņu par savu grēcīgumu būs ieguvuši lasot mūsu preses izdevumus” (E. Vaita Evaņģēlisms [693] 1885. g.).
“Tuvojas laiks, kad vienā dienā atgriezīsies tikpat daudz kā Vasarsvētkos, kad mācekļi saņēma Svēto Garu” (E. Vaita Evaņģēlisms [692] 1905. g.).
Spaisers ir liecinājis: “Pirms vairākiem gadiem, pirms viss notika, es personiski pazinu Dr. Kelogu, A. Džonsu un E. Vagoneru., kad tie iestājās pret patiesības līniju. Es sajutos vājš savos ceļos. Šķita, ka ir pienākuši briesmīgi laiki, ko viņiem atbildēt. Tad es pievērsos Jeremijas vārdiem: “Ak, Kungs, vai Tavas acis neraugās uz patiesību?” (Jer. 5:3). Tas sakārtoja lietas un es pārstāju bēdāties. Es rīkojos pareizi, jo kāds no tā ir labums vilkt vezumu, kuru spēj pavilkt vienīgi tas Kungs? Viņš raugās uz patiesību. Mūsu daļa ir iet līdzās un par to liecināt” (Dž. Endersons “Spaisers: vadītājs ar veselu saprātu”, 79. lpp.).
Vīzija par sabatu kļūst aizvien spēcīgāka.
Pelavas tiks atsijātas no Ciānas un Ciāna nekritīs.
Mūsu kustība piedzīvos uzvaru.
Dievs parūpēsies arī par nezālēm.
Draudze aug neskatoties uz krīzēm.
Kviešu ir vairāk nekā nezāļu.
Adventistu kustība ir iesākusies ar mazu pulciņu, un tā ir augusi par lielu Draudzi.
Atziņa par sabatu palielinās līdz kļūsim nemirstīgi Kristū.