Pastāv dažādi minējumi, kas ir tūkstošgadu valstība. Vieni saka, ka tā būs kaut kāda īpaša Dieva valstība pirms Kristus Otrās atnākšanas, nacisti mācīja, ka Hitlera Lielvācija piedzīvo tūkstošgadu reihu, trešie vispār noraida šo jēdzienu – tūkstošgadu valstība, jo uzskata, ka tā ir alegorija, ceturtie – uzskata, ka šī tūkstošgadu valstība ir atnākusi kopš Romas imperatora Konstantīna laika, kas iezīmēja Baznīcas tūkstošgadu valdīšanu, bet piektie – to saistīja ar 2000. gada atnākšanu, ko dēvēja par mileniumu. Kas īsti ir Bībelē minētā tūkstošgade un ko tā apzīmē?
No vienas puses šis jautājums nav pats svarīgākais, lai izprastu Kristus evaņģēliju, taču no otras puses tas palīdz saprast pēdējo notikumu hronoloģiju. Aplūkosim shēmu:
Shēmā mēs redzam, ka tūkstošgadu valstība iesākas pēc Kristus Otrās atnākšanas un pirmās mirušo augšāmcelšanās. To Bībelē apraksta Atklāsmes grāmatas 20. nodaļa, kur redzam, ka sātans tiek saistīts uz tūkstoš gadiem pēc tam, kad bija notikusi pirmā mirušo augšāmcelšanās un atpestītie tika paņemti pie Dieva debesīs. Pa to laiku sātans un viņa kritušie eņģeļi palika uz zemes, viņiem nav neviena, ko kārdināt, viņi ir bezdarbībā uz sagrautās planētas, kur viņi var vērot savas sacelšanās augļus. Šo bezdarbību Jānis alegoriski apzīmē ar bezdibeni un vecās čūskas sasiešanu ar ķēdi. Tā ir apstākļu ķēde, kas neļauj sātanam izsprukt no viņam paredzētā soda. Viņš ir saistīts uz šīs planētas.
Šajā laikā zeme atdusas: „Es uzlūkoju zemi, un redzi, tā ir izpostīta un tukša! Es uzlūkoju debesis, un tur nebija vairs gaismas… visas tā pilsētas ir sagrautas pēc tā Kunga prāta Viņa dusmu karstumā” (Jer. 4:23-26). Pravietis šo tēlojumu attiecina gan uz savu laiku – Jeruzalemes izpostīšanu, bet to var attiecināt arī uz daudz plašāka mēroga notikumu šīs zemes vēstures noslēgumā.
„Jeb vai jūs nezināt, ka svētie tiesās pasauli?” (1. Kor. 6:2), jautā apustulis Pāvils. Kad tas notiks? Tas notiks šīs tūkstošgades laikā. Šai tiesai nav nozīmes, kad grēcinieki iznīcināti. Atpestītie kopā ar Dievu pārskatīs visu notikušo zemes virsū un nesīs savu spriedumu par notikušo. Pret Dievu izvirzītās apsūdzības tiks noraidītas kā nepamatotas. Visi vēsturiskie notikumi un visi noslēpumi būs atklāti. Nebūs nekādu šaubu, ka spriedums pār neatgrieztajiem grēciniekiem ir bijis taisnīgs un ļauno spēku sacelšanās būs izbeigta.
Kad tūkstoš gadi būs beigušies, mēs lasām tālāk: „Sātans tiks atsvabināts no sava cietuma un tas ies pievilt tautas, kas dzīvo četros zemes galos, Gogu un Magogu un tos sapulcināt karam… tie uzkāpa zemes augstienē, ielenca svēto nometni un mīļoto pilsētu. Tad uguns krita no debesīm un aprija tos” (Atkl. 20:7-9). Te rodas jautājumi vairāki jautājumi. No kurienes pēkšņi uzrodas cilvēki? Kas ir Gogs un Magogs? Kas tas ir par karu?
Šajā aprakstā cilvēki parādās pēc otrās augšāmcelšanās, kad Dievs uzmodina no kapiem neatgrieztos grēciniekus. Kad noslēdzas tūkstotis gadu, sātans nav mainījies, viņš turpina savu pievilšanas darbību un pulcina šos ļaudis, lai iet karot pret Dievu un Jauno Jeruzalemi. Starp atpestītajiem nav daudz karavadoņu, karotāju un stipro, bet to daudz ir starp tiem, kas piedzīvos otro augšāmcelšanos. Sātans skubinās viņus doties uzbrukumā pret Dieva pilsētu un to ieņemt ar varu, jo šķitīs, ka būs sekmes. Tad Dievs iejauksies. Notiks tiesa un vainīgie tiks iznīcināti. „Nāks diena, kas kvēlos kā karsti nokurināta krāsns; tad visi pārgalvīgie nievātāji un ļaundari būs kā rugāji un šī nākamā diena tiem pielaidīs uguni, saka tas Kungs Cebaots, un neatstās no viņiem pāri ne saknes, ne stiebrus!” (Mal. 3:19). Iznīcība būs pilnīga. „Jūs samīsiet bezdievīgos, jo viņiem būs kļūt par pīšļiem zem jūsu kājām tai dienā, kuru Es būšu nolicis, saka tas Kungs” (Mal. 3:21).
Vārdi Gogs un Magogs ir ņemti no Ecehiēla grāmatas 38. un 39. nodaļas. Pastāv daudz minējumu, kas ir šis valdnieks vai tautas, taču skaidrs, ka Atklāsmes 20. nodaļā esošie tiek apzīmēti ar šiem vārdiem, jo īsteno pret Dievu vērstu kara darbību. Ar vārdiem Gogs un Magogs tiek apzīmēti Dieva ienaidnieki, tādēļ nav jābrīnās, ka viņi iet bojā izmisīgā cīņā pret Dievu.
Visa galā Atklāsmes 20. nodaļā mēs lasām, ka uguns jūrā iet bojā ne tikai sacelšanās dalībnieki, bet arī pat nāve. Ar otro nāvi tiek apzīmēta pilnīga iznīcība, kad iznīcinātā radība vairs nekad netiks atjaunota. Bojā ejošie grēcinieki nedzīvos mūžīgi pat elles ugunīs, kā to māca atsevišķās reliģijās, bet gan piedzīvos pilnīgu iznīcināšanu. Nāves vairs nebūs un grēka autora vairs nebūs. Zeme tiks šķīstīta, lai Dievs varētu to atjaunot sākotnējā skaistumā kāda agrāk bija Ēdene.
„Bet mēs gaidām pēc Viņa apsolījuma jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo” (2. Pēt. 3:13).
Autors: Andris Pešelis.